Aizgāju uz randiņu Jelgavā ar 35 gadus vecu vīrieti: jau pēc stundas es viņa numuru nobloķēju (3)

Es stāvēju Jelgavas centrā, tieši iepretim viesnīcai “Jelgava”, un vēroju, kā vakarā lēnām sāk snigt lielas, pūkainas pārslas. Laternu gaismā tās izskatījās pēc maziem, mirdzošiem kristāliem, kas lēnām nosēdās uz mana mēteļa apkakles.

Gaiss bija ass un spirgts, liekot sejai nedaudz sūrstēt, bet manas rokas mēteļa kabatās bija savilktas ciešās dūrēs. Tas nebija aukstums, kas lika man trīcēt. Tā bija tā dīvainā, rūgtā sajūta, kas pārņem brīdī, kad skaisti uzburta realitāte sabrūk kā kāršu namiņš, atstājot aiz sevis tikai neizpratni un vieglu riebumu.

Telefonā, kas gulēja kabatā, viens pēc otra sāka birt paziņojumi. Tas ritmiskais vibrācijas signāls, kas vēl pirms stundas man šķita patīkams un gaidīts, tagad grieza ausīs kā nepareiza nots perfektā simfonijā. Katrs zvans un katra ziņa manī radīja tikai vienu vēlmi – izvilkt ierīci un nekavējoties nospiest pogu “Bloķēt”, lai nekad vairs nedzirdētu par šo cilvēku.

Man ir trīsdesmit divi gadi. Ikdienā esmu arhitekte – profesija, kas prasa ne tikai radošumu, bet arī dzelžainu loģiku un spēju saskatīt kļūdas rasējumos vēl pirms pirmā ķieģeļa ielikšanas. Es vadu komandu, kurā lielākoties ir vīrieši, un esmu pieradusi pie skaidriem noteikumiem, tiešas valodas un savstarpējas cieņas.

Esmu cēlusi ēkas, kas izturēs gadu desmitus, un vienmēr esmu ticējusi, ka arī cilvēku attiecībām ir vajadzīgs stabils pamats. Tomēr tas, kas notika vakar šajā sniegotajā vakarā, lika man pilnīgi no jauna pārvērtēt, cik trausls var būt vīrieša ego un ko mūsdienu iepazīšanās pasaulē patiesībā nozīmē vārds “uzticēšanās”.

Ar Māri mēs iepazināmies internetā pirms aptuveni nedēļas. Mūsdienās tas laikam ir vienīgais veids, kā aizņemtiem cilvēkiem vispār kādu satikt. Viņam ir trīsdesmit pieci gadi – vecums, kurā vīrietim jau vajadzētu būt tikušam galā ar savu iekšējo mieru.

Viņa profilā bija bildes no dabas, dažas no biroja un smaids, kas izskatījās patiesi atvērts un silts. Teksts pie profila bija lakonisks: “Meklēju sievieti, kura nebaidās būt īsta. Spēles nespēlēju.” Toreiz tas skanēja kā svaiga gaisa malks pēc neskaitāmām sarakstēm ar “puišiem”, kuri paši nezināja, ko vēlas.

Mūsu sarakste nedēļas garumā bija neparasti viegla un patīkama. Viņš nebija uzbāzīgs, neuzdeva muļķīgus jautājumus un negaidīja, ka es viņu izklaidēšu. Viņš rakstīja par savu nelielo uzņēmumu, interesējās par maniem būvniecības objektiem un katru vakaru apjautājās, kā man ir gājis darbā.

“Kā tavs projekts? Vai izdevās saskaņot fasādi?” viņš jautāja, un es pieķēru sevi pie domas, ka man tiešām sāk patikt šī interese. Likās, ka beidzot esmu sastapusi vīrieti, kurš nebaidās no stipras sievietes un kuram nav nepieciešams tēlot kaut ko citu.

Piektdienas vakarā mēs norunājām tikties. Viņš ierosināja Jelgavu, jo pats bija tur darīšanās. Tikšanās vietu norunājām pie viesnīcas “Jelgava”, tieši pilsētas sirdī. Kad es piebraucu un izkāpu no mašīnas, viņš jau gaidīja pie ieejas.

Viņš izskatījās pat labāk nekā bildēs – garš, tumšā mētelī un ar vienu tumši sarkanu rozi rokās. Tas bija klasiski, varbūt pat nedaudz vecmodīgi, bet tajā brīdī tas šķita ļoti mīļi.

– Labvakar, Antra. Prieks tevi redzēt dzīvē, – viņš teica, sniedzot ziedu un viegli pasmaidot. Viņa balss bija mierīga un pārliecināta. Mēs devāmies uz netālu esošu kafejnīcu. Ārā kļuva arvien aukstāks, bet iekšā valdīja klusa, mājīga gaisotne.

Mēs ieņēmām galdiņu pie loga, aiz kura dejā griezās sniegpārslas.

Vakariņas pagāja nemanot. Mēs pasūtījām siltus pamatēdienus un baudījām vīnu. Sarunas plūda tik dabiski, it kā mēs būtu pazīstami mēnešiem, nevis tikai nedēļu sarakstījušies. Mēs smējāmies par skolas laiku nedarbiem, dalījāmies stāstos par saviem suņiem un runājām par to, cik grūti mūsdienās ir atrast cilvēku, kuram var vienkārši uzticēties.

Māris klausījās uzmanīgi, nepārtraucot, un viņa komentāri bija trāpīgi. Es tiešām jutu, ka šis vakars varētu būt sākums kaut kam vairāk par vienkāršu paziņošanos. Viņš pamanīja, ka man garšo vīns ar augļu notīm, un izteica komplimentus par manu spēju tik aizrautīgi stāstīt par arhitektūru.

Viss likās perfekti. Pat pārāk perfekti

Pagrieziens notika brīdī, kad vakariņas tuvojās noslēgumam un viesmīlis pie galdiņa diskrēti novietoja rēķinu. Kā arhitekte, kura pati sevi nodrošina un negaida, ka kāds viņu uzturēs, es uzreiz pastiepos pēc savas somiņas.

Esmu pieradusi pirmajos randiņos maksāt par sevi – tas dod tādu kā neatkarības sajūtu un noņem jebkādu spriedzi. Taču Māris mani apstādināja ar vieglu, bet negaidīti stingru žestu, uzliekot savu plaukstu uz manējās.

– Antra, pat nedomā par to, – viņš teica, un viņa skatiens šķita patiesi silts. – Es tevi uzaicināju, es esmu vīrietis, un man būtu neērti, ja tu tagad sāktu meklēt karti vai skaidru naudu. Lūdzu, noliec maciņu somā. Šovakar ļauj man par tevi parūpēties.

Es pasmaidīju, nedaudz samulsu un pateicos. Tajā mirklī es nodomāju: “Lūk, pēdējais dženatmenis.” Mēs piecēlāmies, viņš palīdzēja man uzvilkt mēteli, rūpīgi sakārtojot apkakli, un mēs izgājām ārā sniegotajā vakarā.

Pirms došanās mājup mēs nolēmām brīdi pastaigāties pa Lielās ielas pusi, izbaudot ziemas mieru.

Jelgava vakarā bija kā no pasaku grāmatas. Sniegs mirdzēja laternu gaismā, un pilsēta šķita pieklususi. Mēs gājām lēnām, un Māris mani turēja aiz elkoņa, it kā baidītos, ka es uz apledojušās ietves varētu paslīdēt.

Bet pie kāda luksofora viņš pēkšņi apstājās. Viņa seja, kas vēl pirms mirkļa bija smaidīga, kļuva neparasti nopietna, pat darījumu videi raksturīga.

– Klau, Antra, tu man tiešām ļoti patīc. Es redzu, ka tu esi ne tikai skaista, bet arī gudra un pašpietiekama sieviete, – viņš iesāka, un es tajā brīdī domāju, ka tūlīt sekos kāds īpaši skaists kompliments vai piedāvājums tikties rīt. – Bet man dzīvē ir viens dzelžains princips, no kura es nekad neatkāpjos. Tas ir mans veids, kā pasargāt sevi no vilšanās un lieka laika tērēšanas.

Es apstājos un ziņkārīgi, pat nedaudz satraukti gaidīju, ko viņš teiks. Mana arhitekta intuīcija, kas parasti brīdina par “vājām konstrukcijām”, pēkšņi signalizēja par kaut ko dīvainu.

– Es meklēju godīgas attiecības bez slēptiem motīviem, – viņš turpināja, neatlaižot manu skatienu. – Šodien ir tik daudz sieviešu, kuras iet uz randiņiem tikai tāpēc, lai vīrieši viņas izklaidētu, paēdinātu un uzdāvinātu ziedus.

Es neteiktu, ka tu noteikti esi tāda, bet man ir jāsajūt, ka arī tu esi gatava ieguldīt un ka tev nav svarīgs tikai mans maciņš.

Viņš ieturēja dramatisku pauzi, izņēma no kabatas telefonu un atvēra savu bankas lietotni.

– Vakariņu rēķins kopā ar dzeramnaudu bija precīzi četrdesmit eiro. Pārskaiti man tagad uz karti desmit eiro. Vienkārši kā simbolisku žestu. Tas būs apliecinājums tam, ka tev esmu svarīgs es kā cilvēks, nevis bezmaksas vakariņas. Ja mums viss izdosies, es šo naudu iztērēšu mūsu nākamajam randiņam, lai nopirktu biļetes uz kino. Bet man tagad vajag šo “testu”, lai saprastu, ka tu neesi parasta “patērētāja”.

Es stāvēju un lūkojos uz viņu, nespējot noticēt savām ausīm. Sniegpārslas turpināja krist, bet viss romantiskais vakars tajā mirklī pārvērtās par absurdu darījumu sarunu.

Tas pats cilvēks, kurš pirms desmit minūtēm jutās “aizvainots” par manu piedāvājumu samaksāt par savu daļu, tagad pieprasīja “drošības naudu” par savu simpātiju, it kā es būtu kāds preces paraugs, kuram jāveic iemaksa.

Māra smaids pēkšņi vairs nešķita silts. Tas šķita auksts, aprēķināts un biedējošs savā vienaldzībā pret manu pašcieņu.

Uzziniet nākamajā lapā, kāda bija mana atbilde uz šo negaidīto “testu” un kāpēc šis randiņš kļuva par stāstu, ko es vairs nekad negribētu piedzīvot vēlreiz.

Spied nākamo lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās